Sirds mazspēja ir klīnisks sindroms, kad strukturālu vai funkcionālu bojājumu dēļ ir traucēta kambaru spēja uzpildīties ar asinīm vai to spēja sūknēt asinis atbilstoši audu metabolisma vajadzībām. Tā kā sirds mazspēja attīstās dažādu sirds slimību rezultātā, tās patoģenēze var atšķirties, taču raksturīgie klīniskie simptomi – paaugstināta nogurdināmība, nespēks, paātrināts pulss, elpas trūkums un potīšu tūska – sastopami visos gadījumos. Samazinoties asins daudzumam, kas vienas sirds kontrakcijas laikā nonāk asinsritē, samazinās audu un orgānu asins apgāde, kas ietekmē to funkciju, tai skaitā arī skeleta muskulatūras funkciju. Samazināta sirds funkcija un pasliktināta audu asinsapgāde veicina simpātiskās nervu sistēmas un renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas aktivāciju, kas veicina ne vien šķidruma aizturi un vazokonstrikciju, bet arī sirds strukturālas izmaiņas, līdz ar to vēl vairāk pasliktinot sirds funkciju. Šķidruma aizture ir pamatā perifēras tūskas attīstībai un elpas trūkumam. Savukārt paaugstināta simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte un arī palielināts šķidruma daudzums organismā veicina paātrinātu sirdsdarbību.

Lai nodrošinātu visu audu un orgānu normālu asinsapgādi, sirdij minūtes laikā jāpārsūknē 4–8 l asiņu. Šo asins apjomu sauc par sirds minūtes tilpumu un tas ir atkarīgs no asins tilpuma, ko sirds izgrūž asinsritē vienas saraušanās laikā, un sirds kontrakciju skaita 1 minūtes laikā. Ja sirds funkcija ir samazināta, sirds minūtes tilpums parasti samazinās. Tādejādi sirdsdarbības frekvences palielināšanās sirds mazspējas gadījumā ir kompensators mehānisms normāla sirds minūtes tilpuma saglabāšanai. Taču tai pat laikā paātrināta sirdsdarbība arī daudz ātrāk tērē sirds iekšējos resursus, kuri sirds mazspējas gadījumā nav pietiekami, un sirds mazspējas simptomi tikai pieaug. Paātrinātas sirdsdarbības gadījumā pieaug kardiomiocītu (sirds šūnu) prasība pēc skābekļa, taču tā piegāde saīsinātas diastoles un samazinātas koronārās perfūzijas dēļ nav pietiekama. Tāpat ātra sirdsdarbība veicina endotēlija bojājumu.

Pēdējo gadu laikā veiktie klīniski pētījumi ir apliecinājuši, ka sirdsdarbības frekvence virs 70 reizēm minūtē sirds mazspējas pacientiem ievērojami palielina ne tikai atkārtotu hospitalizāciju, bet arī kopējās mirstības risku, proti, jo pacientam ātrāka sirdsdarbība, jo sliktāka prognoze un daudz lielāka iespēja ar sirds mazspējas pasliktināšanos atkārtoti nonākt slimnīcā. Risks parasti ir tieši proporcionāls sirdsdarbības frekvencei, un kā rāda, piemēram, DIAMOND reģistra dati, saglabājas ilgtermiņā (skat. 1. attēlu).

Attēls nr. 1. Sirdsdarbības frekvences ietekme uz kardiovaskulāru mirstību.

Epidemioloģiski pētījumi rāda, ka sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī ir prognostisks riska faktors ne tikai pacientiem ar sirds mazspēju, bet arī vispārējā populācijā.Pulsu iesaka mērīt katru dienu, saskaitot radiālās artērijas pulsācijas (pulsu) pie plaukstas pamatnes (skat. 2. attēlu) 1 minūtes laikā. Pulsācijas var skaitīt arī tikai 30 sekundes un tad iegūto rezultātu reizināt ar 2, tas būs jūsu pulss. Ja pulss ir ātrāks par 70 reizēm minūtē, vēlams konsultēties ar ārstu, jo, visticamāk, nepieciešamas medikamentozās terapijas korekcijas. Ja pa­cientam ir mirdzaritmija, tad gan sirdsdarbības frekvences kontrolei labāk vismaz reizi 3 mēnešos veikt elektrokardiogrammu, jo šajā gadījumā ne katra sirds kontrakcija (atkarībā no sirdsdarbības frekvences) izraisa radiālās artērijas pulsāciju.

Attēls nr. 2. Pulsa noteikšana uz radiālās artērijas.

Ja pacientam, kam ilgstoši pulss uz terapijas fona ir bijis stabili <70 reizēm minūtē, taču sācis pakāpeniski pieaugt, to noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības. Iespējams, tas ir pirmais signāls par sirds funkcijas pasliktināšanos, tādēļ šādos gadījumos nevajadzētu kavēties ar vizīti pie ārsta. Īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka katra hroniskas sirds mazspējas dekompensācijas (pasliktināšanās) epizode pasliktina pacienta vispārējo stāvokli un diemžēl arī prognozi. Pēkšņa pulsa paātrināšanās var liecināt par aritmijas sākumu, tādēļ arī šajā gadījumā noteikti vajadzētu doties pie ārsta, veikt elektrokardiogrammu, vai arī izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, lai novērstu vispārējā stāvokļa krasu pasliktināšanos.Tāpat ikvienam sirds mazspējas pacientam regulāri jāseko arteriālajam asinsspiedienam, kuram nevajadzētu pārsniegt 130/80 mmHg, un ķermeņa svaram, jo straujš svara pieaugums (>2 kg 3 dienu laikā) var liecināt par šķidruma aizturi un nepieciešamību koriģēt urīndzenošo medikamentu devu.