Žoržs Siksna: «Nekavējieties ar vizīti pie ārsta!»

Intervija ar Žoržu Siksnu

Dziedātājs

Pazīstamajam latviešu dziedātājam Žoržam Siksnam (57) jau ilgāku laiku pirms liktenīgās saslimšanas bija sūdzības par sirdi, ātru nogurumu un elpas trūkumu. Ārstus dziedātājs, kā pats saka, šad un tad apmeklēja, taču veselības pārbaudes neveica vajadzīgajā apjomā. Dziedātājs ir pazīstams ar savām milzīgajām darbaspējām un, lai priecētu savus klausītājus, sevi nežēloja. Pirms trim gadiem lidojuma laikā no Ņujorkas uz Amsterdamu Ž. Siksna vienlaicīgi pārcieta gan insultu, gan infarktu.

Pastāstiet, kas tieši notika pirms trim gadiem?

Ž. Siksna. 2011. gada vasarā, atgriežoties no koncertēšanas Kanādas un Amerikas latviešiem, lidmašīnā uzreiz pēc pacelšanās sajutos ļoti slikti, sāku žagoties, viena sejas puse kļuva nekustīga, ļoti slāpa, lidojuma beigās jau vairs nevarēju pakustināt kreiso roku. Tomēr ar visu to es neapjautu, ka mani ir piemeklējis insults. Tagad gan jāsaka, ka tas pat ir labi, jo citādi būtu kritis panikā. Uzreiz pēc nosēšanās Amsterdamā ar neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu tiku nogādāts slimnīcā, kur man uzsāka insulta ārstēšanu.

Par to, ka vienlaicīgi ar insultu esmu pārcietis arī infarktu, es uzzināju tikai nedēļu vēlāk, ārstējoties Latvijā, Rīgas Austrumu slimnīcā, kur man tika ievietoti stenti. Izmantojot izdevību, vēlos vēlreiz pateikt lielu paldies turienes profesionālajam mediķu kolektīvam! Latvijā strādā augstas klases kardiologi, un es priecājos, ka ārstējos tieši šeit. Turklāt, ko tur slēpt, ja man šādas operācijas būtu jāveic Amerikas Savienotajās Valstīs vai kaut kur citur Eiropā, tas pat ar visu apdrošināšanu izmaksātu astronomiskas summas.

Vai pēc saslimšanas ir palikušas kādas sekas?

Ž. Siksna. Jau otrajā dienā es mazliet uzelpoju, jo sapratu, ka varēšu gan staigāt, gan dziedāt, un četrus mēnešus pēc saslimšanas es atgriezos uz skatuves. Lai ātrāk uzsāktu insulta mazināšanas sekas, Amsterdamas slimnīcā ārsta uzdevumā spēlēju klarneti un klavieres. Salīdzinājumā ar citiem insulta pacientiem, man sekas ir tiešām minimālas. Ir grūtības koncentrēties, parādījušies atmiņas traucējumi, daudz ātrāk nogurstu – tas viss kopā, protams, traucē darbam. Taču es uzskatu, ka man tiešām ļoti paveicās – kā zināms, insulta ārstēšanā īpaši svarīgas ir pirmās četras stundas, bet lidojums vien ilga gandrīz septiņas.

Vai pirms saslimšanas bija kādas pazīmes, kas par to liecinātu?

Ž. Siksna. Jā, noteikti. Slikti jutos jau gadus septiņus. Man tāpat bija ātrs nogurums, aizdusa, elpas trūkums, nespēju noiet lielus attālumus. Bet es tam galīgi nepievērsu uzmanību, nemērīju arī asinsspiedienu, visu norakstīju «uz nerviem», jo kādreiz man ar to ir bijušas problēmas. Arī mūziķa dzīvesveids nav no tiem veselīgākajiem – pārslodzes radīts stress, negulētas naktis. Pirms trim gadiem aktīvi koncertēju Viļņas Operetes teātrī un citur ārvalstīs, arī garie pārbraucieni ļoti ietekmē veselību. Domāju, ka saslimšanas brīdi ietekmēja arī tā brīža garie pārlidojumi, klimatu un laika zonu izmaiņas.

Kā slimība mainījusi Jūsu dzīves­­veidu?

Ž. Siksna. Tagad daudz vairāk pievēršu uzmanību savai veselībai, vismaz reizi pusgadā apmeklēju savus ārstus, lai veiktu nepieciešamās pārbaudes. Regulāri un uzcītīgi lietoju zāles, jo saprotu, ka joki mazi. Tāpat esmu veicis izmaiņas savos ikdienas paradumos, cenšos ēst veselīgi – Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, ir pieejama augstas kvalitātes pārtika, tas ir jāizmanto! Tāpat arī regulāri sportoju un dodos pastaigās.

Ko jūs pēc notikušā teiktu saviem līdzcilvēkiem?

Ž. Siksna. Es aicinu ikvienu cilvēku, kurš sajūtas slikti vai sajūt kādus sev neraksturīgus veselības traucējumus, nekautrēties un uzreiz doties pie ārsta! Esmu pārliecināts, ka manā saslimšanā vainojama arī mana vieglprātība, ka nebiju pietiekami pārbaudījies un ikdienas aizņemtībā nepievērsu uzmanību slimību simptomiem. Kas zina, iespējams tādā veidā būtu varējis izvairīties gan no insulta, gan infarkta.