Modernajai kardioloģijai ir vistiešākais sakars ar kosmosu

Intervija ar Andreju Ērgli

Prof., Latvijas Kardiologu biedrības prezidents

Pateicoties straujajai zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, arī kardioloģija pēdējās desmitgadēs piedzīvojusi nozīmīgu attīstību. Lai uzzinātu vairāk, kas ir lielākie sasniegumi šajā nozarē un kādi zinātnes brīnumi gaidāmi jau tuvā nākotnē, aicinājām uz sarunu Latvijas Kardiologu biedrības prezidentu prof. Andreju Ērgli.

Kā jūs raksturotu kardioloģijas attīstību pēdējos 50 gados?

Ja runā par Latviju un agrāko laiku padomju telpu, tad pēc būtības kardioloģija ir ārkārtīgi jauna nozare – kardioloģijai mēs varētu svinēt tikai kādus 40 gadus. 1977. gadā kardioloģija tā reāli atdalījās no reimokardioloģijas.

Mūsdienu izaicinājums ir atrast veidus, kā saglabāt ilgi dzīvojošo cilvēku aktivitāti un dzīves kvalitāti

Kardioloģija, tāpat kā lielākā daļa inovatīvu un pietiekami radikālu disciplīnu, nāk no ķirurģijas. 19. gs. ķirurgs Teodors Bilrots uzskatīja, ka cilvēka sirdij pieskarties nedrīkst, jo tā var iemantot tikai līdzcilvēku nicinājumu. 1929. gadā Verners Forsmans veica pirmo sirds zondēšanu. 50.– 60. gadi ir nopietnās kardioloģijas pirmsākumi. 50. gados sāka veikt vārstuļu operācijas un stenokardijas ārstēšanu, kas tika uzskatīta par uzņēmēju slimību – viņiem ilgas stundas jāstrādā, viņi pīpē, dzer, daudz ēd un nesporto. 60. gados tika veiktas pirmās koronāro artēriju šuntēšanas operācijas. Nākamā revolūcija notika 80.–90. gados, kad sākās diagnostikas, angiogrāfijas un ehokardiogrāfijas attīstība.

Pēdējos desmit gados tehnoloģijas attīstās īpaši strauji, tomēr desmitgades lielākais brīnums ir epidemioloģija un sabiedrības izpratnes veidošanās par sirds slimībām, to riska faktoriem, profilaksi, veselīgu dzīvesveidu.

Kādas pašlaik ir invazīvās kardioloģijas un kardioķirurģijas tendences?

Invazīvā kardioloģija ir radusies no kardioķirurģijas, un šobrīd tās viena otru papildina. Visi pirmie invazīvie kardiologi bija izgājuši ķirurģijas skolu, sākot ar roku mazgāšanu, beidzot ar incīzijām, šūšanu, liģēšanu un citām lietām. Tā nav vienkārši stenta “iebakstīšana” asinsvadā, bet gan virkne darbību, kas tiek veiktas rentgena kontrolē. Ne velti krievi to sauca par rentgenķirurģiju, varbūt tas pat bija tuvāk patiesībai.

Latvijas lielākais brīnums ir komplimentaritāte – vienam otra papildināšana, kad kardioķirurgi strādā roku rokā ar invazīvajiem kardiologiem. Te jāsaka paldies Romanam Lācim, Pēterim Stradiņam, Jānim Vol­ko­lākovam, Arim Lācim, Jurim Jan­sonam, Andim Dombrovskim, Uldim Kalniņam! Pēdējos gados gan ķirurģijā, gan invazīvajā kardioloģijā ar daudz mazāk traumējošām ierīcēm varam panākt daudz efektīvāku rezultātu. Piemēram, kardioķirurgi ar ļoti smalkām metodēm veido mitrālo vārstuļu plastikas un salabo neohordas, kas tur vārstules. Arvien vairāk sāk izmantot katetrus, un caur aortas sienu vai sirds galotni veic juvelieru darbu. Savukārt invazīvie kardiologi strādā caur femorālām (rokas) un cirkšņa artērijām. Bieži vien cilvēki ar sirds mazspēju ir tik smagā stāvoklī, ka viņus nevar operēt. Tagad ir jauna metode – samazinām mitrālās vārstules diametru ar mazu diedziņu, ļaujot sirdij atkal pareizi funkcionēt. Mēs varam implantēt dažādas ierīces, piemēram, aiztaisām kreisā kambara austiņu, lai mazinātu insulta risku, vai pēc infarkta aizpildām aneirismas ar nitinola parašutiem, novēršot sirds mazspēju.

Visinteresantākā jaunā lieta ir simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas modulācijas, kas varēs novērst panikas lēkmes un ārstēt veģetatīvo distoniju, veicot nieru artēriju ablāciju. Īpaši jauna ir asinsspiediena regulācija ar sirds stimulatoru palīdzību, tāpat jaunums ir vienreiz pusgadā injicējamas zāles holesterīna mazināšanai – tās organismā darbojas kā depo, un medikamenti nav jālieto katru dienu. Nākotnē šīs zāles būs jāinjicē tikai reizi divos vai pat piecos gados.

Daudzas modernās tehnoloģijas attīstījušās, pateicoties kosmosa izpētei. Vai tā veicinājusi arī kardioloģijas attīstību?

Kosmoss ir ārkārtīgi agresīva vide, kur nepieciešams lietot daudz dažādu inovatīvu materiālu. Cilvēki kosmosā strādā pārdabiskos apstākļos ar pārslodzēm. Kosmosa izpētei veidotos materiālus izmanto arī medicīnā, piemēram, franču radītajās mākslīgajās sirdīs. Arī reģeneratīvā terapija jau ir tagadne – ja viena šūna tiek sabojāta, tad tūkstošiem, miljoniem citu šūnu nāk palīgā, lai to vietu sadziedētu. Modernajai kardioloģijai ir vistiešākais sakars ar kosmosu, skaitļošanas tehnoloģijām, fizikas, ķīmijas attīstību, arī ar filozofiju un dizainu.

Vai nākotnē cilvēki varēs profilaktiski pārstādīt sirdi, nomainīt asins­vadus, uzlabot atsevišķus iekšējos orgānus, lai izvairītos no in­farkta vai paildzinātu dzīvi?

Protams, tas ir iespējams, bet te parādās filozofiska un ētiska rakstura problēmas – kam tas pienākas un kam ne, cik ilgi cilvēkam vispār ir jādzīvo, kas notiek ar viņa mentālo stāvokli un viņa smadzenēm?

Tehnoloģiju progresam stāties ceļā ir tumsonība!

Bet zinātnes attīstības ceļš nav apturams, mums pašiem ir sevi jādisciplinē līdzīgi kā ar ēšanu – ēdam tā, lai nekļūtu resni. Tieši tāpat ar tehnoloģijām – rīkojamies tā, lai nenodarītu pāri sev un citiem.

Runājot par dzīves ilguma pagarināšanu – no kaut kā cilvēkam ir jānomirst. Ja saglābjam sirdi, tad draud vēzis vai alcheimers…

Jaunības kults nav pašmērķis – izkropļojot un pārspīlējot jebkura lieta kļūst stulba –, tas vairāk ir stāsts par ķermeņa higiēnu, sirds veselības higiēnu, dvēseles higiēnu.

Ja uzturā ievērojam Vidusjūras diētas principus, tad samazinās kopējās nāves, kardiovaskulārās nāves, onkoloģisko slimību un alcheimera risks. Šīs slimības ir saistītas, tām ir līdzīgi riska faktori – mazinot riska faktorus, cilvēks ievēro organisma higiēnu. Mūsdienu izaicinājums ir atrast veidus, kā saglabāt šo ilgi dzīvojošo cilvēku aktivitāti un dzīves kvalitāti. Mums ir skaidras problēmas un ir jāmeklē risinājumi! Un tāpēc ir nepieciešama zinātne! Īsta medicīna nav vienkārši apkalpojoša sfēra – tā ir pedagoģija, pētniecība, amats, māksla un veiksme!

Tiek plānota cilvēka galvas pārstādīšana uz citu ķermeni. Protēžu veidošanai tiek izmantots 3D printeris. Cik tālu var iet un visu samainīt, pārstādīt, uzlabot?

Transplantācija nav īstais ceļš nākotnē, bet, protams, tā glābj daudz cilvēku. Sirdis, nieres, aknas. Tagad arī seju transplantācija. Skaidrs, ka tas ir ētikas jautājums, tomēr, ja seja ir pilnībā izkropļota, tad tas ir risinājums. Te nedrīkstētu domāt balts un melns kategorijās.

Pirmais solis ir izaudzēt jebkuru orgānu ārpusē un pēc tam implantēt, bet nākamais – ielaist organismā mazas robotskudras – sapieru vienības, kas uzspridzina vai iznīcina ļaunās šūnas, un celtniekvienības, kas uzbūvētu šūnas vai orgānus no jauna. Tehnoloģiju progresam stāties ceļā ir tumsonība!

Jūsu rados ir kosmosa pētnieki. Ja jums tūlīt piedāvātu iespēju lidot kosmosā – vai piekristu?

Jā, es piekristu.

Kāda ir, jūsuprāt, lielākā mistērija, kas saistīta ar cilvēka organismu?

Es nekad neesmu varējis saprast, cik ārkārtīgi daudz cilvēka organisms spēj izturēt, ja viņam nav lemts aiziet, un cik ārkārtīgi trausls tas ir, kad viņam ir lemts aiziet.

Vai zinātnieka gēns ir pārmantojams?

Es nedomāju gluži, ka tas ir gēns. Drīzāk ir svarīgi, kam un kur tu esi piedzimis, jo, manuprāt, lielā mērā fenotips nosaka genotipu. Nu varbūt to var saukt arī par gēnu, tomēr tad drīzāk par darbīguma un radošuma gēnu. Jo īsti nav iespējams pateikt, kas ir zinātnieks. Lauksaimnieki, kinorežisori, rakstnieki arī ir zinātnieki – viņi varbūt nav pierādījuši, bet viņi ir radījuši, pateikuši, uzrakstījuši tādas lietas… Vai Žils Verns bija zinātnieks? Viņš bija rakstnieks, bet skaidri nodefinēja, kas nākotnē ir jāsasniedz.