Bez brīdināšanas rēķinus neizrakstām
Intervija ar Kristianu Galanderu
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktores vietnieks
Intervija ar Elitu Vāravu
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta operatīvās vadības centra vadītāja vietniece, ārste kardioloģe
Pēdējā laikā medijos izskanējuši dažādi viedokļi par izmaiņām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbā – pacientus satrauc gan runas par ātrās palīdzības ierašanās laiku, ārstiem, kas vienlaikus ir arī šoferi, un izsaukumu maksu, ko var prasīt par nepamatotiem izsaukumiem un kas attur cilvēkus zvanīt NMPD. Tomēr gadījumos, ja cilvēku piemeklējis insults vai infarkts, gaidīt nedrīkst un paša pacienta vai līdzcilvēka rīcība var būt izšķiroša!
Tāpēc, lai kliedētu baumas un noskaidrotu, kādos gadījumos neatliekamā medicīniskā palīdzība ir noteikti jāsauc un kādos gadījumos tas var izrādīties maksas pakalpojums, aicinājām uz sarunu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktores vietnieku operatīvajos jautājumos Kristianu Galanderu un NMPD Operatīvās vadības centra vadītāja vietnieci, ārsti kardioloģi Elitu Vāravu.
Kas ir iemesls plašajām diskusijām pēdējā laikā par to, kāpēc cilvēki nepamatoti sauc neatliekamo medicīnisko palīdzību?
K. G.: Mēs saņemam diezgan daudz tā saucamo sekundāro izsaukumu, kad, brigādei atbraucot uz izsaukuma vietu, kļūst skaidrs, ka cilvēkam nebija nepieciešama neatliekamā palīdzība, bet gan kāds cits risinājums, piemēram, konsultācija ar ģimenes ārstu, medikamenta lietošana u. c. Dažkārt, pieņemot izsaukumu pa tālruni, to nav bijis iespējams izvērtēt. Tas nav nekas neparasts, taču Latvijas īpatnība ir tāda, ka šādu izsaukumu ir salīdzinoši daudz. 2017. gadā sekundārie izsaukumi bijuši 30% no visiem izsaukumiem.
Jā, šī iemesla dēļ mēs vēlamies skaidrot to, kas tad ir mainījies, par kuriem izsaukumiem vajadzēs atvērt maciņu?
K. G.: Vēlos uzsvērt to, ka situācija būtībā nav mainījusies – jaunas pozīcijas, par ko būtu jāmaksā, nav nākušas klāt. Kā maksas izsaukums tiek traktēta situācija, kad ir notikusi apzināta maldināšana, proti, ir pieteikts izsaukums ar kādu vienu iemeslu, bet, NMPD brigādei aizbraucot uz izsaukuma vietu, ir skaidri redzams, ka situācija ir gluži cita un ir bijusi nepieciešama cita veida palīdzība.
Vai varat, lūdzu, minēt piemēru, kas raksturotu šādu situāciju?
K. G.: Varu minēt šādu piemēru: saņemts izsaukums no ielas, potenciālais pacients ir gados jauns vīrietis ar sāpēm vēderā, taču neatliekamās palīdzības mediķiem jaunais cilvēks par savu galveno sāpju cēloni norāda zobu sāpes un izsaka vēlēšanos, lai viņš ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu tiktu nogādāts vietā, kas sniedz stomatoloģisko palīdzību, turklāt – neatliekami. Šādas situācijas nav biežas, bet šis ir gadījums, kas klasificējams kā maldinošs un par to jāprasa samaksa no tās personas, kura maldinājusi NMPD dispečerus un mediķu brigādi.
E. V.: Reiz bija gadījums, kad cilvēks zvanīja trīs reizes pēc kārtas, ziņojot par sliktu pašsajūtu paaugstināta asinsspiediena dēļ. Pirmajā reizē rekomendējām doties uz tuvāko aptieku, kur ir iespēja lūgt izmērīt asinsspiedienu. Otrajā reizē saņēmām zvanu par sāpēm, kas šim cilvēkam parādījušās krūškurvja rajonā. Nosūtījām brigādi, bet pacients zvanīja jau trešo reizi, stāstot, ka viņam jau tūlīt būs bezsamaņa. Kad NMPD brigāde ieradās pie pacienta, izrādījās, ka vīrietim tikai jāizmēra asinsspiediens. Turklāt noskaidrojās, ka asinsspiediens nav paaugstināts un viņa galvenā vēlēšanās ir bijusi, lai asinsspiediena mērīšanu veic mediķis.
Cik šajā gadījumā cilvēkam bija jāmaksā?
E. V.: Viņš samaksāja 40,14 eiro par nepamatotu NMPD brigādes izsaukumu. Kopumā 2017. gadā tika izrakstīti 1015 rēķini par nepamatotiem izsaukumiem. No šī gada pavasara rēķinus izraksta nevis dienesta brigādes mediķi izsaukuma laikā, bet tie tiek sagatavoti centralizēti un nosūtīti pa pastu.
Kādās situācijās ir jāzvana neatliekamajai palīdzībai, īpaši kardioloģisku saslimšanu gadījumos?
K. G.: Uz ārkārtas tālruni 113 jāzvana situācijās, kad cilvēka dzīvība ir apdraudēta un neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanā izšķirošas ir minūtes – piemēram, ir gūta ļoti smaga trauma, spēcīga asiņošana vai sākusies pēkšņa saslimšana. Saistībā ar insultu un sirds asinsvadu slimībām šīs ir biežāk sastopamās situācijas, kad jārīkojas atbilstoši algoritmam. Insulta gadījumā arī blakus esošie cilvēki var saprast, kas noticis ar pacientu, izmantojot vienkāršu paņēmienu (ko saīsinājumā apzīmē ar abreviatūru “ĀTRI”, kurā katrs burts nozīmē konkrētu darbību. Ā – atsmaidi; T – turi (vienlaikus pacelt abas rokas); R – runā; I – izsauc). Ja apdraudētais cilvēks nespēj veikt kaut vienu no šīm darbībām, nekavējoties jāizsauc NMPD, zvanot 113.
E. V.: Savukārt infarkta tipiskākās pazīmes, kad būtu jāsauc neatliekamā palīdzība, ir sāpes aiz krūšu kaula ar izstarojumu uz kaklu, rokām, starp lāpstiņām, elpas trūkums. Sāpes žņaudzošas, dedzinošas vai spiedošas…
Bet ko darīt tad, ja cilvēkam parādās kādi citi veselības traucējumi, piemēram, stipras galvassāpes, vemšana?
E. V.: Ja parādās kādas līdz šim nebijušas sūdzības, piemēram – ļoti stipras galvassāpes ar redzes traucējumiem, runas traucējumiem, sliktu dūšu, vemšanu; stipras sāpes vēderā, lēkmjveidīgas sāpes vēderā, ir jāzvana uz ārkārtas tālruni 113.
K. G.: Iemesli var būt dažādi, bet noteikti ir jāsazinās ar mediķiem. Dažkārt problēma var būt atrisināma arī pa tālruni, sniedzot padomu. Darba laikā var konsultēties ar savu ģimenes ārstu. Vakaros un brīvdienās zvanīt uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001 – ja būs nepieciešams, tad cilvēks tiks savienots ar NMPD.
Kā notiek pacienta izjautāšana pa tālruni – vai dispečers, kas pieņem zvanu, pats arī izlemj, vai doties uz izsaukumu, vai tiek iesaistīti arī citi speciālisti?
E. V.: Lielākoties lēmumu par brigādes nosūtīšanu pieņem izsaukumu pieņemšanas dispečers, kurš vadās pēc noteikta algoritma. Ja izsaukumu pieņemšanas dispečeram sarunas laikā rodas šaubas, zvanītājs tiek savienots ar ārstu konsultantu, kurš detalizētāk izjautā potenciālo pacientu un, ieguvis papildu informāciju, izlemj – nosūtīt brigādi vai rekomendē vērsties pie ģimenes ārsta.
Tātad, ja ir aizdomas par insultu vai infarktu, tad arī pastāv iespēja, ka vispirms notiks saruna, tiks uzdoti jautājumi un tad tiks sūtīta brigāde?
E. V.: Jā.
Tātad šajās sarunās var atsijāt tos gadījumus, kad NMPD brigādei ir jābrauc pie pacienta, no tiem gadījumiem, kad ir iespējama konsultācija pa tālruni?
K. G.: Jā, tas ir tas, ko mēs ļoti nopietni un atbildīgi veicam, paaugstinot ārstu konsultantu kvalitāti un kapacitāti. Arī līdz brigādes atbraukšanai dispečeriem konsultējot – ko darīt, piemēram, bezsamaņas gadījumos, kas mēdz būt arī pie sirds asinsvadu saslimšanām. Vēlos uzsvērt, ka nevajag baidīties zvanīt! Taču vispirms ir jāizvērtē situācija – varbūt vispirms jāzvana ģimenes ārstam vai ģimenes ārstu konsultatīvajam dienestam.
Bet, ja cilvēks uzstāj, ka brigādei ir jābrauc? Vai jūs uzreiz brīdināt, ka tas būs par maksu?
K. G.: Ja pēc sarunas ar izsaucēju dispečeram ir skaidrs, ka pacienta dzīvība un veselība nav apdraudēta, veicam arī skaidrojošo darbu – par terapiju, medikamentiem. Jāapzinās, ka katra situācija, kur brigādi nosūtam pie pacienta, kuram drīzāk bija jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, būtībā apdraud NMPD tiešo uzdevumu – sniegt neatliekamu palīdzību tiem, kuriem tā ir kritiski nepieciešama. Ja brigāde būs aizņemta izsaukumos tur, tad mēs varam nepagūt pie tiem, kuriem palīdzības saņemšanai svarīga ir katra minūte.
Ja pacients pat pēc mūsu konsultācijas turpina uzstāt uz to, ka mediķu brigādes palīdzība ir nepieciešama, tad dispečeri brīdina, ja atbraukušie mediķi izsaukumu atzīs par sekundāras palīdzības izsaukumu, kad nebija nepieciešama neatliekamā palīdzība, tas var būt maksas pakalpojums. Bez brīdināšanas mēs rēķinus neizrakstām.
Dažkārt pacienti cer, ka, izsaucot neatliekamo palīdzību, ātrāk tiks pie izmeklējumiem pie ārsta slimnīcā…
K. G.: Nokļūstot stacionāra uzņemšanas nodaļā, katra pacienta stāvoklis tiek izvērtēts un noteikta pacienta stāvokļa prioritāte. Turpmākās darbības notiek, balstoties uz veiktajiem izmeklējumiem uzņemšanas nodaļā, līdz ar to nav pamata cerēt, ka, piesakot izsaukumu par samērā maznozīmīgu problēmu, tiks veikti visaptveroši izmeklējumi.
Tomēr ir zināmi gadījumi, kad ģimenes ārsts ir ieteicis saukt NMPD, kad pacientam bijusi stenokardijas epizode, taču pacients beigās ir spiests gaidīt vairākas stundas uzņemšanā, pēc tam tiek stacionēts un pēc izmeklējumiem atlaists mājās. Vai šajā gadījumā vainojama ģimenes ārstu nekompetence?
E. V.: Vēlētos uzsvērt, ka stenokardija ir hroniska saslimšana, ko veiksmīgi var ārstēt ambulatori. Te, protams, svarīga ir arī pacienta līdzestība – lai pacients ievērotu ārsta rekomendācijas, lietotu zāles un ievērotu veselīgu dzīvesveidu. Saukt NMPD šajā gadījumā nav risinājums.
Kādi kopumā ir biežākie NMPD izsaukuma iemesli?
K. G.: Tās galvenokārt ir trīs lietas: dzīvībai bīstamās traumas, infarkti un insulti, kam seko cukura diabēta komplikācijas, krampji, febrilie krampji bērniem, asiņošanas u. c.
Ikdienā mēs vidēji atdzīvinām vidēji divus cilvēkus
Kādi ir iemesli biežākajiem izsaukumiem, kas saistīti ar sirds un asinsvadu saslimšanām?
K. G.: Izsaukumi, kas saistīti ar galvas smadzeņu asinsrites traucējumiem, sirds mazspējas dekompensāciju, neatliekami okupējamām krīzēm vai akūts miokarda infarkts.
Kā ir ar nokļūšanu un tikšanu līdz cilvēkam, kuram nepieciešama NMPD palīdzība? Kāds ir ātrums un sasniedzamība dažādos Latvijas punktos?
K. G.: Ja skatās, piemēram, laiku, tad akūtu galvas smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā pilsētās vidējais laiks no brīža, kad pieņemts izsaukums, līdz brīdim, kad NMPD brigāde ir ieradusies pie pacienta, ir 9,3 minūtes. Savukārt laukos tās ir 17,7 minūtes.
Bet kā rīkojaties situācijās, kad pacients atrodas dziļos laukos ar grūti piebraucamu ceļu?
K. G.: Mēs nekad nevaram zināt, kad var atgadīties situācija, kurā nepieciešama neatliekama mediķu palīdzība. Noteikti papildu iespēja, ko varu aicināt izmantot, ir aplikācija “eVeselībasPunkts”, ko lejupielādē viedtālrunī un pie nepieciešamības to ir iespējams nosūtīt atrašanās vietas datus uz centrāli, ja cilvēks pats nespēj tos nosaukt. Ja nav nepieciešama neatliekamā palīdzība, tad aplikācijā ir pieejama arī informācija par tuvākajām ārstniecības iestādēm un pakalpojumiem, ko tās sniedz, kā arī navigācijas karte ar maršrutu, kā tur nokļūt.
Dažkārt kritiskās situācijās cilvēki domā, ka labāk un ātrāk būs, ja pats saviem spēkiem aizbrauks līdz slimnīcai. Vai bieži saskaraties ar šādām situācijām?
K. G.: Ja stāvoklis ir nopietns, vienmēr prātīgāk būtu saukt NMPD. Diemžēl ir bijušas šādas situācijas, kad pacients ar sirds ritma traucējumiem, kas pats ar auto atbraucis, mirst pie uzņemšanas nodaļas durvīm. Tāpat saskaramies arī ar ceļu satiksmes negadījumiem, ko izraisījuši cilvēki ar veselības problēmām. Ja parādās kādas sirds darbības traucējumu pazīmes, ceļu turpināt nedrīkst – automašīnas vadīšana nekavējoties, drošā vietā un veidā ir jāpārtrauc! Arī tādēļ, lai neapdraudētu citus cilvēkus.
Izpildītie izsaukumi ar pamata diagnozi, kas ir saistīta ar galvas smadzeņu asinsizplūdumu, akūtu miokarda infarktu un sarežģījumu sirds mazspēju vai neatliekami kupējamu hipertensīvo krīzi, t. sk. – 23 390 jeb 5,3% no visiem izpildītajiem izsaukumiem.
Vai pacientam līdzi drīkst braukt tuvinieks?
K. G.: Jā, var. Viens tuvinieks, kurš ir pilngadīgs un adekvāts, proti, nav lietojis apreibinošas vielas.
Kā tiek izvēlētas slimnīcas, kur ved pacientu? Kāpēc dažus pacientus nogādā tuvākajā reģionālajā slimnīcā, bet citus ved uz Universitātes vai citām lielajām slimnīcām, kaut arī attālums ir lielāks?
K. G.: Tas ir atkarīgs no pacienta veselības stāvokļa, ja tas ir smags, tad viņu vedīs uz tuvāko slimnīcu, jo ir situācijas, kad nepieciešams primāri stabilizēt veselības stāvokli un glābt dzīvību, tad attālumam un laikam ir liela nozīme. Jebkura pacienta hospitalizācija ir saistīta ar hospitalizācijas plānu, kas ir pieejams Nacionālā Veselības dienesta interneta vietnē un kurā ir skaidri norādīti slimnīcu profili, kur un kādu palīdzību sniedz.
Ja ir aizdomas par insultu, vai tad vienmēr pacients netiek nogādāts uz slimnīcu, kurā ir insulta vienība?
E. V.: Ja NMPD brigāde nav pārliecināta par insultu un pacienta stāvoklis ir nestabils, viņu vedīs uz tuvāko stacionāru.
K. G.: Turklāt situācijas mēdz kombinēties – var būt traumas vai posttraumatisks insults.
Un kur tiek vesti infarkta pacienti?
K. G.: Šos pacientus iedala divās kategorijās – pacientos ar augstāku bīstamību un zemāku bīstamību. Ir stingri kritēriji, pēc kuriem izvērtē smaguma pakāpi. Invazīvas ārstēšanas metodes visos stacionāros nav, un līdz ar to, ja zināms, ka ir infarkts, tad pacients pēc iespējas tiek nogādāts lielajos, specializētajos centros.
Cik kvalificēti ir NMPD darbinieki?
K. G.: Kvalitāte ir viena no NMPD prioritātēm, un tās uzlabošana ir pastāvīgs process. Katrai dienesta ārstniecības personai reizi gadā ir jākārto kvalifikācijas eksāmens, lai atjaunotu un uzlabotu savu zināšanu un prasmju līmeni. Šobrīd strādājam pie ārstu speciālistu brigāžu izveides blīvāk apdzīvotās vietās. Tie ir augstāk kvalificēti speciālisti, kurus var neatliekami piesaistīt, ja uz vietas izbraukusī brigāde konstatē, ka ir nepieciešami papildu resursi. Šobrīd darbojas trīs šādas brigādes – Rīgā, Jūrmalā un Jelgavā. Tiek strādāts pie Siguldas brigādes izveides, plānots izveidot brigādi arī Daugavpilī.
Tāpat tiek modernizēta arī aparatūra automašīnās – uzlabotas sirds atdzīvināšanas iespējas, arī mākslīgā plaušu ventilācija un cita aparatūra.
Medijos plaši apspriests un pat kritizēts priekšlikums par NMPD brigādes apjoma samazināšanu līdz divām personām, kur viena no tām veic arī autovadītāja pienākumus…
K. G.: Gribu norādīt, ka brigādes, kurās strādā divatā, nav nekas jauns – tā ir ierasta prakse ārzemēs un arī pie mums jau kādu laiku veiksmīgi darbojas. Jau pieminētajās ārsta speciālista brigādēs strādā augsti kvalificēts ārsts tandēmā ar pieredzējušu ārsta palīgu un pie pacientiem dodas ar vieglo automašīnu. Šāda tipa brigādes pie mums dienestā darbojas jau aptuveni trīs gadus. Šīs brigādes ir atbalsts tiem mediķiem, kas jau strādā izsaukuma vietā ļoti smagās un sarežģītās situācijās. No šī gada jūlija esam iesākuši jaunu pilotprojektu, kur izsaukumā pie pacientiem dodas parastais operatīvais mikrobusiņš, kuru vada viens no diviem brigādes mediķiem. Šobrīd pilotprojektā veiksmīgi darbojas divas šādas brigādes un no septembra vēl trīs.
Kādos gadījumos uz izsaukuma vietu dodas helikopters?
K. G.: Pārsvarā helikopters tiek izmantots, kad pacienti jāpārved no reģionu slimnīcām uz specializētajām klīnikām Rīgā. Kā arī transportējot tādus pacientus, kurus nevar pārvest pa zemes ceļiem, piemēram, evakuējot no prāmja. Ir pacienti, kurus savukārt nedrīkst transportēt ar helikopteru gaisa spiediena maiņas dēļ. Pacienta pārvešanai ar helikopteru dienestam ir sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, un piesaistām viņu helikopteri vidēji divas reizes mēnesī.
Cik bieži nākas atdzīvināt cilvēkus un burtiski izraut nāvei no rokām?
K. G.: Ikdienā mēs atdzīvinām vidēji divus cilvēkus, kas, protams, ir mūsdienu medicīnas attīstības sasniegums, salīdzinot ar 60.–70. gadiem. Tomēr šie gadījumi katrs ir vērtējams individuāli. Ir ļoti veiksmīgas epizodes un arī ne tik… Kā ļoti pozitīvu piemēru varu minēt kādu gadījumu pagājušajā gadā, kad atdzīvinājām vīrieti, kam bija infarkts un kura radinieki, uzklausot NMPD dispečera telefona konsultāciju un instrukcijas, uzsāka un veiksmīgi turpināja atdzīvināšanas pasākumus, līdz ieradās NMPD brigāde.
Kādi ir biežākie klīniskās nāves iemesli?
E. V.: Visbiežāk tie ir sirds ritma traucējumi, kad sirds turpina darboties, taču tās ritms ir traucēts.
Bet kā cilvēki var zināt, vai tā ir tikai klīniskā nāve un ir vērts vēl cīnīties vai jau iestājusies nāve?
E. V.: Dispečeri strādā pēc algoritma, uzdodot konkrētus jautājumus, un, ja saprot, ka ir iestājusies klīniskā nāve, vai stāvoklis tuvojas tai, savieno zvanītāju ar ārstu konsultantu, kurš pa telefonu vada palīdzības sniegšanu, iesaistot līdzcilvēkus. Galvenā palīdzība parasti ir ārējā sirds masāža, lai atjaunotu sirds ritmu. Te ir arī būtisks jautājums par mūsu zināšanām un prasmēm sniegt pirmo palīdzību. Daudzos gadījumos ir iespējams cilvēku glābt tad, ja cilvēki ir gatavi palīdzēt.
K. G.: Dažās sabiedriskās vietās ir pieejami arī automātiskie defibrilatori, kas tiek izmantoti sirds ritma atjaunošanai. Tas ir labs palīgs kritiskās situācijās, kamēr brigāde ir ceļā. Daudzviet Eiropas valstīs ir izveidotas pat kartes ar vietām, kurās šie automātiskie defibrilatori ir izvietoti. Diemžēl Latvijā pagaidām šī iniciatīva vēl nav tik izplatīta.
Kādas ir biežākās kļūdas, kuras pieļauj cilvēki kritiskās situācijās?
K. G.: Cilvēki uztraukumā nespēj precīzi noteikt savu atrašanās vietu, kā arī novilcināts laiks, pirms izsauc NMPD. Dažkārt cilvēkiem pietrūkst pārliecības par saviem spēkiem palīdzēt, kaut ir tieši otrādi – līdzcilvēku iesaiste otra dzīvības glābšanā var būt izšķiroša.
Spilgts piemērs tam, cik svarīga nozīme dzīvības glābšanā ir tuviniekiem, komunicējot ar NMPD speciālistiem, apliecina nesenais notikums Latvijā.
Kādā saulainā sestdienas rītā vīrietim kļuva slikti – izdzertās zāles nepalīdzēja, viņam zuda samaņa, apstājās sirdsdarbība. Kamēr mediķi bija ceļā, tuvinieki uz maiņām veica sirds netiešo masāžu, kamēr sirmā vīra mazbērni skrēja uz šoseju pretī brigādei, lai tā labāk atrastu ceļu uz lauku mājām. Pacienta meita saka, ka glābt tēva dzīvību palīdzēja tas, ka dispečercentra mediķe telefona skaļrunī teica priekšā, kas jādara: “Ārstei bija stingra balss, kas ļāva neapjukt. Viņa deva precīzus norādījumus, kliedējot šaubas par to, ka netiksim galā. Atceros, lai iedrošinātu veikt sirds masāžu, viņa uzmundrinot vaicāja, vai esam redzējuši seriālu “Pludmales patruļa”.”
Mediķu brigāde no Taurenes atsteidzās 13 minūšu laikā. Tikmēr ģimene attālajās lauku mājās pēc dispečercentra ārstes pa telefonu sniegtajām norādēm nepagurstoši veica atdzīvināšanas pasākumus.
Stāsta brigādes vadītāja ārsta palīdze Mārīte Pole: “Saņēmām izsaukumu – pacients mirst, tur jau reanimē. Aizbraucām, un tur tik tiešām tuvinieki veica reanimāciju. Pārņēmām atdzīvināšanas pasākumus, un pēc brīža pacientam izdevās atjaunot sirds darbību. Nogādājām viņu slimnīcā, un tagad, pēc izveseļošanās, kungs jau atkal var priecāties par dzīvi.” Viņa piebilst: “Cilvēki baidās kritiskās situācijās rīkoties. Domā, ka izdarīs sliktāk, kaut ko salauzīs. Bet viena vai divas salauztas ribas pret izglābtu dzīvību nav nekas. Tas ir nieks! Arī šajā situācijā ģimene, veicot atdzīvināšanas pasākumus, sākumā baidījās salauzt pacientam ribas, kas gan nenotika. Pateicoties tuviniekiem, kungs izdzīvoja. Ja piederīgie nebūtu veikuši sirds netiešo masāžu, tad būtu bijis par vēlu…”
Šis gadījums apliecina, ka ir jābūt drosmīgam un ir aktīvi jārīkojas. Kā norāda Eiropas atdzīvināšanas padomes vadlīnijas – ja atdzīvināšanas pasākumi tiek sākti pirmo trīs līdz piecu minūšu laikā pēc elpošanas apstāšanās, cilvēka iespējas izdzīvot palielinās pat līdz 70%.
