«Izdegšanas sindroms» – bīstamāks nekā sākumā šķiet
Intervija ar Elmāru Tēraudu
Dr., psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra «Pārdaugava» vadītājs, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents
Terminu «izdegšanas sindroms» vairāk lieto sabiedrībā, jo psihiatrijā visbiežāk, atkarībā no pacienta sūdzībām, tiek izmantotas tādas diagnozes kā adaptācijas traucējumi, neirastēnija, depresijas epizode vai pēdējos gados ļoti populāri – somatoforma veģetatīva distonija.
Sastopams galvenokārt darba vidē
«Izdegšanas sindroms» nereti tiek asociēts ar cilvēka profesionālo dzīvi. Šobrīd tiek piedāvātas visdažādākās apmācības, kas paredzētas darba intensificēšanai un produktivitātes celšanai. Taču tiek aizmirsts ļoti būtisks un objektīvs faktors – ne katrs cilvēks var strādāt ar vislabāko rezultātu, un pilnīgi iespējams, ka konkrētā cilvēka personība vienkārši nav piemērota doto uzdevumu veikšanai. Ir arī cilvēki, kas vienmēr strādā vairāk, trauksme mūs dzen uz priekšu arī labā nozīmē, tā liek kustēties, pielāgoties, veidot karjeru, uzņemties aizvien jaunus pienākumus un atbildību. Mēs varam runāt par «izdegšanas sindromu», kad cilvēks ar noteiktu personību, veselības un sociālo stāvokli nokļūst tādā darba vidē, kur viņam ilgstošā laika periodā tiek izvirzītas prasības, ar kurām viņš nespēj tikt galā. Tas var būt darba laika ilgums, darba intensitāte, attiecības darba kolektīvā. Ilgstoši atrodoties šādā sasprindzinātā stāvoklī, cilvēks lēnām sāk «izdegt». Sāk izsīkt aizsargspējas, parādās simptomi, kuri līdz šim nav bijuši raksturīgi – trauksme, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības, galvassāpes, muguras sāpes, reiboņi, sasprindzinājums. Rezultātā cilvēks arvien mazāk spēj produktīvi strādāt un sāk slimot, viņam parādās dažādas veselības problēmas, to skaitā spiediena svārstības un sirds ritma traucējumi. Kad cilvēks vēršas pie ģimenes ārsta, ļoti bieži, izmeklējot katru no šiem simptomiem, netiek atrasta objektīva patoloģija. Turklāt izmeklējumi veselības aprūpes budžetam izmaksā ļoti lielas summas. Ārsta māksla ir sabalansēt izmeklējumus un savlaicīgi saprast, vai tā ir «izdegšanas sindroma» izpausme.
Ja ar izmeklējumiem viss ir kārtībā
Ja objektīva patoloģija netiek konstatēta, mēs varam runāt par konkrētām psihiatrijas diagnozēm. Bieži sastopama ir neirastēnija – psihisko un fizisko spēju izsīkšana pārslodzes rezultātā. Cilvēks nespēj sakoncentrēties, uzsākt darbu, tas ir neproduktīvs. Testējot nav atrodami atmiņas vai uzmanības traucējumi, bet cilvēks tomēr netiek galā, pat pie nelielas fiziskās slodzes ir milzīgs spēku izsīkums.
Kardioloģijā daudz tiek runāts par A tipa cilvēkiem, kuri visbiežāk ir vīrieši, uzņēmēji, vadoši darbinieki, ļoti enerģiski, radoši, tolerē milzīgu stresu, un galu galā pēc četrdesmit gadu vecuma cieš no infarkta. Tātad šī tolerance notiek uz iekšējo resursu «izdegšanas» rēķina.
Otra ļoti populāra diagnoze, kas ir cieši saistīta ar pārslodzes situācijām, ir somatoformā disfunkcija. Šajās situācijās cilvēkam parādās veselības traucējumi, kuriem nav iespējams rast izskaidrojumu ne asins analīzēs, ne cita veida izmeklējumos. Ja cilvēks ilgstoši strādā virs savu spēju sliekšņa, tad pakāpeniski veģetatīvā distonija jau pāriet kādā no psihosomatiskajām diagnozēm – arteriālajā hipertensijā, gastrītā, bronhiālajā astmā, atopiskajā dermatītā, arī alerģijā.
Svarīgi nenodarboties ar «pašārstēšanos»
Lai mazinātu «izdegšanas sindroma» ietekmi, primāri tiek rekomendēta atpūta, dzīvesveida sakārtošana, rehabilitācijas pasākumi, veselīgs dzīvesveids – kafijas ierobežošana, smēķēšanas atmešana, fiziskās aktivitātes. Ne mazāk svarīga ir pozitīva vide ārpus darba. Tas attiecas gan uz ģimenes dzīvi, gan brīvā laika aktivitātēm, hobijiem. Tad, ja tas viss ir izdarīts, kļūst aktuāls jautājums par medikamentiem, kurus piemēro ārsts.
Psihiatri savā ikdienas ambulatorajā praksē ar šādiem pacientiem sastopas katru dienu. Ģimenes ārstu darbā vismaz piektā daļa ir šādu pacientu, tāpat kardiologu un citu speciālistu pacientu vidū. Diemžēl mūsdienās ārsts vairs nav pats pirmais cilvēks rindā, kam pacients prasa padomu. Un, spriežot pēc milzīgā uztura bagātinātāju patēriņa, tostarp veselīga dzīvesveida un nomierinoši, ir ir liela daļa cilvēku, kuri līdz ārstam nemaz nenonāk. Ārsti neiesaka nodarboties ar «pašārstēšanos», bet vērsties pēc profesionālas palīdzības.
