Kādi izmeklējumi un cik bieži jāveic pacientiem ar sirds mazspēju?
Ginta Kamzola
Kardioloģe, Latvijas Kardiologu biedrības Sirds mazspējas darba grupas vadītāja
Jau esam runājuši, ka, pastāvot aizdomām par sirds mazspēju, ikvienam ir jāveic elektrokardiogramma, krūškurvja rentgenogramma, bet vislielākā nozīme sirds mazspējas diagnozes apstiprināšanā ir nātrijurētisko peptīdu līmenim un transtorakālai ehokardiogrāfijai. Skaidrosim, kādi izmeklējumi un cik bieži ir jāveic pacientiem ar jau zināmu sirds mazspēju.
Elektrokardiogramma (EKG)
Elektrokardiogramma atspoguļo summārā potenciāla svārstības sirds cikla laikā, tāpēc citiem vārdiem to varētu saukt par sirds elektrisko notikumu grafisku attēlu. EKG sniedz informāciju par sirds ritmu, par elektrisko impulsu vadīšanas traucējumiem, par sirds muskuļa pārslodzi, par pārciestiem miokarda infarktiem utt.
Elektrokardiogramma ir jāveic vienmēr, kad sākas pēkšņas sirdsklauves vai spiedošas, dedzinošas sāpes krūtīs, kas pacientam ar zināmu koronāru sirds slimību nepāriet dažu minūšu laikā, pārtraucot fizisku piepūli. Pacientiem ar mirdzaritmiju EKG pierakstīšana ļauj labāk sekot sirdsdarbības frekvencei (sitienu skaitam minūtē), jo mirdzaritmijas gadījumā ne katrs pulsa vilnis nonāk līdz spieķa kaula artērijai, kur tradicionāli tiek palpēts pulss. Kā zināms, pacientiem ar sirds mazspēju pulsam nebūtu jāpārsniedz 70 sitienu minūtē, savukārt mirdzaritmijas gadījumā sirdsdarbības frekvence pieļaujama nedaudz augstāka, bet tai vidēji tāpat nevajadzētu pārsniegt 100 sitienu minūtē. Mirdzaritmijas pacientiem sirdsdarbības frekvences kontrolei EKG iesaka veikt ik pa trim mēnešiem.
Krūškurvja rentgenogramma
Krūškurvja rentgenogramma ir krūškurvja orgānu rentgenoloģisks attēls. Tas ļauj spriest par iespējamu sirds paplašināšanos (sirds ēna šajā attēlā ir palielināta). Sirds mazspējas gadījumā rentgenogrammas galvenā nozīme ir venoza sastrēguma un iespējama šķidruma uzkrāšanās diagnostikā.
Krūškurvja rentgenogrammu nepieciešams veikt pacientiem ar izteiktiem sirds mazspējas simptomiem – pieaugošu elpas trūkumu, izteiktām tūskām, jo pastāv iespēja, ka šķidrums krājas arī plaušu audos un pleiras telpās. Venozs sastrēgums palielina risku arī pneimonijas (plaušu iekaisuma) attīstībai.
Ehokardiogrāfija (EhoKG)
Ehokardiogrāfija ir sirds un lielo asinsvadu izmeklēšana ar ultraskaņu. Ehokardiogrāfijas laikā iespējams iegūt informāciju par sirds anatomiju, morfoloģiju, sirds muskuļa un vārstuļu funkciju un perikardu jeb sirds somiņu.
Jebkuram pacientam, atklājot sirds funkcijas traucējumus jeb sirds mazspēju, īpaši, ja ir sirds mazspējai raksturīgi simptomi, tiek uzsākta sirds mazspējas nemedikamentoza un medikamentoza ārstēšana. Lai novērtētu ārstēšanas rezultātus, ehokardiogrāfijas kontrole būtu jāveic pēc trim mēnešiem. Pacientiem, kuriem tiek implantēta sirds resinhronizācijas ierīce ar vai bez defibrilatora funkcijas (CRT vai CRT-D), ehokardiogrāfijas kontrole pirmajā gadā jāveic pēc trim, sešiem un 12 mēnešiem un turpmāk vienu reizi gadā. Ja tiek mainīti šo ierīču parametri, nākamā EhoKG kontrole parasti tiek nozīmēta pēc trim mēnešiem.
Visiem sirds mazspējas pacientiem ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju (EF < 40%), EhoKG jāveic reizi gadā.
Pilna asinsaina
Sirds mazspējas pacientiem bieži attīstās anēmija, uz kuras esamību norāda samazināts hemoglobīna (Hb) līmenis. Vīriešiem normāls hemoglobīna līmenis ir > 130 g/l, sievietēm > 120 g/l.
Pilna asinsaina un hemoglobīna līmeņa kontrole pacientiem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju būtu veicama vismaz reizi gadā.
Ja anēmija jau zināma un uzsākta hemoglobīna līmeni paaugstinoša terapija, pilna asinsaina jāatkārto jau pēc mēneša.
Nātrijurētiskie peptīdi (BNP, NT-proBNP)
Sirds mazspējas diagnostikā izmanto B tipa nātrijurētisko peptīdu (BNP) un N termināla pro-B tipa nātrijurētisko peptīdu (NT-proBNP). Pro-BNP, kurš izdalās, iestiepjoties sirds muskuļšūnām, cirkulējošās endoproteāzes sašķeļ divos polipeptīdos – neaktīvā NT-proBNP un bioaktīvā BNP. Abiem šiem peptīdiem normas ir atšķirīgas, taču abu nātrijurētisko peptīdu līmeņa pieaugums ir proporcionāls sirds mazspējas izteiktības pakāpei. Taču jāatceras, ka šo peptīdu līmenis var būt paaugstināts arī citu slimību gadījumā, piemēram, hroniskas nieru slimības, aknu slimību, pneimonijas, sepses u. c. slimību gadījumā.
Nātrijurētisko peptīdu noteikšanai ir liela nozīme sirds mazspējas diagnostikā, un īpaši jāuzsver to loma sirds mazspējas diagnozes noliegšanai, proti, ja šo hormonu līmenis ir normāls, iespēja, ka cilvēkam ir sirds mazspēja, ir ārkārtīgi niecīga. Nātrijurētiskie peptīdi var tikt izmantoti arī terapijas efektivitātes izvērtēšanai, proti, to līmeņa samazināšanās liecina par terapijas efektivitāti, savukārt palielināšanās – par sirds mazspējas progresēšanu un nepieciešamību koriģēt medikamentozo terapiju vai apsvērt citas ārstēšanas metodes.
Taču pacientiem, kuri sirds mazspējas ārstēšanai lieto angiotenzīna receptoru blokatora valsartāna kombināciju ar neprilizīna inhibitoru sakubitrilu, jāatceras, ka pie šī medikamenta darbības mehānisma pieder aktīvā nātrijurētiskā peptīda noārdīšanās aizkavēšana, tāpēc šajā gadījumā pēc BNP koncentrācijas asinīs nav iespējams spriest par terapijas efektivitāti.
Feritīns
Feritīns – olbaltumvielu komplekss, kas saista dzelzs hidroksīdu un fosfātu. Feritīns ir galvenā dzelzs rezerve organismā. Tas uzkrājas dažādās šūnās, visvairāk – liesā, kaulu smadzenēs, aknās un skeleta muskuļos. Nelielā daudzumā feritīns cirkulē asins plazmā un atspoguļo dzelzs rezerves organismā. Ja analīzēs seruma feritīns ir mazāks par 100 µg/L vai feritīns ir 100–299 µg/L un transferīna saturācija ir mazāka par 20%, tas liecina par dzelzs deficītu, tādēļ būtu apsverama dzelzs preparātu lietošana, lai uzlabotu slodzes toleranci.
Feritīna līmenis būtu jānosaka vismaz reizi gadā. Ja tā līmenis ir samazināts un pacients ir saņēmis dzelzs preparātus, kontroles analīzes jāveic trīs mēnešu laikā.
Glomerulu filtrācijas ātrums
Glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ) atspoguļo nieru funkciju.
Samazinātas nieru funkcijas gadījumā var mainīties medikamentu devas, kā arī var būt kontrindicēta konkrētu medikamentu lietošana.
Jānosaka reizi sešos mēnešos. Ja GFĀ ir mazāks nekā 60 ml/h, atkarībā no GFĀ – reizi vienā līdz trijos mēnešos.
Kreatinīns, kālijs
Sirds mazspējas izplatība pieaug līdz ar vecumu. Pēc 80 gadu vecuma sirds mazspēju sastop jau 12–14% no populācijas. Līdz ar vecumu pasliktinās arī nieru funkcijas, bet jo īpaši pacientiem ar sirds mazspēju. Kreatinīns ir viens no nieru funkciju atspoguļojošiem rādītājiem. Kreatinīna un kālija līmeni var ietekmēt arī vairākas sirds mazspējas ārstēšanai izmantotās medikamentu grupas. Paaugstināts vai samazināts kālija līmenis var veicināt sirds ritma traucējumu attīstību, tādēļ kālija līmeņa kontrole sirds mazspējas pacientiem ir ļoti svarīga.
Ja kālija līmenis ir lielāks par 5,5 mmol, angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru, angiotenzīna receptoru blokatoru un minerālkortikoīdu receptoru antagonistu devas jāsamazina uz pusi, bet, ja tas pārsniedz 6 mmol/l, šo medikamentu lietošana jāpārtrauc pavisam un jāseko nieru funkcijai.
Kreatinīna un kālija līmenis būtu jānosaka vismaz reizi sešos mēnešos, taču, ja GFĀ ir mazāks nekā 60 ml/h, tad atkarībā no GFĀ reizi vienā līdz trijos mēnešos.
Ja pacients ir bijis stacionārā ar akūtu sirds mazspējas dekompensāciju (sirds mazspējas simptomu pasliktināšanos), kreatinīna līmenis būtu jānosaka jau pēc 7–14 dienām.
Digoksīna koncentrācija asinīs
Sirds mazspējas pacientiem ar mirdzaritmiju dažkārt sirdsdarbības frekvences kontrolei tiek papildus nozīmēts digoksīns. Šim medikamentam raksturīga uzkrāšanās organismā, tāpēc īpaši pacientiem ar hronisku nieru slimību, kuriem ir lēnāka medikamenta izvade no organisma, digoksīna līmenis var pārsniegt terapeitisko līmeni un būt iemesls sliktākai pašsajūtai un sirds ritma traucējumu attīstībai.
Digoksīna koncentrācijai asinīs nevajadzētu pārsniegt 1,0 ng/ml.
Digoksīna koncentrācijas asinīs noteikšanas biežums ir atkarīgs no nieru funkcijas, bet tai nevajadzētu būt retākai kā reizi sešos mēnešos.
Vairogdziedzera hormoni
Vairogdziedzera darbības traucējumi var būt iemesls sirds mazspējas attīstībai. Pastiprināta vairogdziedzera funkcija veicina sirdsdarbības paātrināšanos, kā arī var būt iemesls mirdzaritmijas attīstībai, savukārt samazināta vairogdziedzera funkcija sirdsdarbību parasti palēnina.
TSH (tireotropā hormona) kontroles biežums ir atkarīgs no sākotnējā TSH līmeņa un lietotajiem medikamentiem, piemēram, lietojot amiodaronu, vairogdziedzera funkcija jākontrolē biežāk.
INR
Sirds mazspējas pacientiem, kuri lieto K vitamīna antagonistu varfarīnu, regulāri jānosaka INR – rādītājs, kurš parāda, vai medikaments ir sašķidrinājis asinis vajadzīgajā pakāpē. Pacientiem ar mirdzaritmiju mērķa INR parasti ir 2,0–3,0, ja vien ārsts nav ieteicis citas robežas. Savukārt sirds mazspējas pacientiem ar mehānisku protēzi mitrālā vārstuļa pozīcijā rekomendētais INR ir 2,5–3,5.
Uzsākot varfarīna terapiju, INR jānosaka vismaz reizi nedēļā. Ja sasniegts mērķa INR, turpmāk INR kontrolē reizi mēnesī. Ja INR < 2,0 vai INR > 3,0, varfarīna deva jākoriģē, lai sasniegtu mērķi, savukārt, nomainot varfarīna devu, INR kontrole jāveic jau pēc nedēļas.
Aicinājums pacientiem
Tā kā uz speciālistu konsultācijām un valsts apmaksātiem izmeklējumiem parasti ir jāgaida rindā, vēlams uz tiem pieteikties laikus – uz ehokardiogrāfiju, ko rekomendēts veikt pēc trim mēnešiem, pierakstieties uzreiz, nevis tad, kad šie trīs mēneši jau pagājuši. Tāpat būtu vēlams atsaukt pierakstu, ja kādu iemeslu dēļ netiekat uz izmeklējumu, laikus piezvanot uz medicīnas iestādi un informējot, ka nebūsiet. Tas dos iespēju kādam citam pacientam šajā laikā saņemt viņam nepieciešamo izmeklējumu, un gaidīšanas rinda nebūs kļuvusi garāka.
Par visiem izmeklējumiem, kā arī medikamentu lietošanu konsultējieties ar savu ārstu!
