Kas vecākiem jāzina par bērnu sirds veselību
Intervija ar Ingūnu Lubauu
Asoc. prof., Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu kardioloģijas klīnikas bērnu kardioloģe
Par bērna sirds veselību jārūpējas jau pirms bērna dzimšanas. Kam jāpievērš uzmanība jau grūtniecības laikā?
Grūtniecības laikā ikvienas sonogrāfijas laikā ginekologs veic augļa sirds pārbaudi, taču ir grupa grūtnieču, kurām augļa sirds pārbaudes ir jāveic pie bērnu kardiologa. Tā ir augļa sirds ehokardiogrāfija, kuru veic laikā no 20. līdz 22. grūtniecības nedēļai, augsta riska grūtniecēm jau no 14. grūtniecības nedēļas.
Pirmkārt, tās ir sievietes ar nopietnām veselības problēmām, kas lieto medikamentus – sievietes ar 1. tipa cukura diabētu, fenilketonūriju, kā arī tad, ja sirds problēmas ir mammai vai arī bērna tēvam. Otra grupa ir sievietes, kuras grūtniecības pirmajā trimestrī ir pārslimojušas kādas vīrusu saslimšanas vai kurām ir tikuši veikti izmeklējumi, kas saistīti ar radiāciju, piemēram, kompjūtertomogrāfija vai rentgens. Trešā grupa ir sievietes, kurām ginekologs, veicot augļa izvērtēšanu, konstatē kādas attīstības anomālijas, kā, piemēram, diafragmas trūci, tikai divus nabas asinsvadus, šķeltni, nieru anomālijas, kuras ļoti bieži iet kopā ar sirdskaiti. Ja auglim pirmā trimestra ultrasonogrāfijas skrīningā tiek konstatēta palielināta kakla kroka, tas paaugstina risku gan ģenētiskai patoloģijai, gan arī sirdskaitei; ja konstatēts izmainīts augļa kariotips. Šīm visām sievietēm tiek veikta augļa ehokardiogrāfija.
Ehokardiogrāfiju var veikt arī vēlāk, līdz pat bērniņa piedzimšanai, ja parādās kādas izmaiņas augļūdeņu daudzumā, izmaiņas sirds ritmā, atpaliek augļa augšana. Var būt arī sirds ritma traucējumi, kurus nereti pat ir jāārstē grūtniecības laikā. Ja ārsts auglim konstatē nopietnus sirds ritma traucējumus, sievietei jālieto medikamenti, lai tie caur placentu nonāktu pie augļa un normalizētu sirds ritmu. Sievietēm, kurām grūtniecības laikā analīzēs uzrādās antivielas pret sarkano vilkēdi vai rēzus antivielas, tās var bojāt vadīšanas ceļus un auglim var attīstīties sirds vadīšanas traucējumi jeb atrioventrikulāra blokāde. Šajās situācijās ehokardiogrāfiju veic jebkurā grūtniecības laikā.
Pārbaudes mērķis ir atpazīt visas tās sirds uzbūves nepareizības jeb, kā mēs saucam, arteriālā vada atkarīgās sirds kaites, kuru gadījumā bērna stāvoklis ļoti strauji pasliktinās, tiklīdz viņš piedzimst. Tādēļ mums ir ļoti svarīgi to zināt pirms bērniņa piedzimšanas, jo jaundzimušā aprūpe tādos gadījumos tiek plānota pavisam citādi. Tad bērniņš dzimst nevis tuvākajā dzemdību nodaļā, bet gan Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Bērnam uzreiz, negaidot simptomu parādīšanos, uzsāk speciāla medikamenta ievadi. Tas ir Prostaglandīns E, kurš nodrošina arteriāla vada neslēgšanos. Tāpat uzreiz kateterizē asinsvadus, un pēc tam pārved pie mums.
Taču varbūt situācijas, kad sirds patoloģijas nav izdevies konstatēt grūtniecības laikā, tādēļ mēs no savas puses vēlētos, lai visās dzemdību nodaļās, pirms bērniņa izrakstīšanas, viņam tiktu veikts pulsa oksimetrijas skrīnings, nosakot skābekļa daudzumu uz labās plaukstas un vienas pēdiņas. Tā ir pilnīgi nesāpīga un nekaitīga procedūra, kas palīdz atpazīt kritiskās sirdskaites, pirms attīstās simptomi. Kad bērnam jau ir kritisks skābekļa trūkums un zila, pelēcīga ādas nokrāsa, šie rādītāji jau ir ļoti zemi. Norvēģi, kuri šo metodi ieviesa pirmie, rekomendē šo skrīningu veikt arī ģimenes ārstu praksēs. Jo, ļoti agrīni izrakstot bērniņu no dzemdību nodaļas, pastāv lielāka varbūtība, ka mērījums būs viltus negatīvs.
Protams, būs sirdskaites, kuras ar šo metodi atpazīt nevarēs, tāpēc ļoti svarīga loma ir ģimenes ārsta aprūpei, kas jaundzimušo apskata, tausta femorālo pulsu, izvērtē elpošanu un sirdsdarbību, klausās trokšņus.
Kā šis profilaktiskais process turpinās tālāk?
Runājot par sirds bojājumiem, agrīnā vecumā parasti tās ir uzbūves nepareizības, ko mēs saucam par iedzimtām sirdskaitēm. Pēc tam nāk miokardīti, ritma traucējumi, kardiomiopātijas, visi riski koronārai sirds slimībai. Ģimenes ārstam ir īpašas augšanas līknes, pēc kurām jāseko līdzi bērniņa augšanas rādītājiem. Piemēram, ja viņš slikti pieņemas svarā, vienmēr ir jāizsver, vai cēlonis nevarētu būt sirdskaite, jo, ja sirds ir izmainīta, ir liels enerģijas patēriņš. Jāpievērš īpaša uzmanība tiem bērniem, kas bieži slimo ar bronhītu, kuriem ir astmai līdzīgie simptomi.
Bērnam uzsākot skolas gaitas, mēs redzam, ka viņš nevar izdarīt tik daudz kā pārējie bērni, taču vecāki to mēdz skaidrot ar to, ka bērns ir liels mākslinieks, viņam vairāk patīk zīmēt un lasīt. Tas ir tādēļ, ka bērns nevar pateikt – kad es skrienu, man sirds ātri dauzās vai arī – man paliek grūti elpot. Viņš vienkārši no tā visa izvairās.
Kādas apskates saistībā ar sirds veselību tiek rekomendētas dažādos bērnu vecuma posmos?
Kā jau minēju, ļoti svarīgi ir katras profilaktiskās apskates laikā sekot augšanas līknei. Ne tikai pamanīt to, ka bērns pieņemas svarā slikti, bet arī tas, par ko mēs tagad vairāk satraucamies, ka bērni sāk palikt ļoti dūšīgi. Kad svars sāk pieaugt pārāk ātri, problēma ir jārisina.
Sasniedzot 3 gadu vecumu, reizi gadā bērnam ir jāmēra asinsspiediens. Klasiskās sūdzības – sāpoša galva, asiņojošs deguns agrīnā vecumā nav sastopamas. Paaugstināta asinsspiediena izslēgšana ir ļoti būtiska, jo bērnībā visbiežāk tās ir sekas iedzimtām nieru asinsvadu anomālijām, arī sirdskaitēm, piemēram, aortas koarktācijai. Mums nodaļā bija 13 gadīgs puisis, kurš aktīvi nodarbojās ar sportu, spēlēja futbolu bez jebkādām sūdzībām, ar pilnīgi normālu kardiogrammu. Treneris viņu aizsūtīja uz pārbaudēm, kur tika konstatēts paaugstināts asinsspiediens, kas pirms tam nekad nebija mērīts. Izrādījās, ka viņam ir iedzimta sirdskaite – izteikta aortas koarktācija (sašaurinājums), kādēļ nepietiekama asins apgāde ķermeņa lejas daļām. Kad sašaurinājums tika likvidēts, ieliekot stentu, viņa pašsajūta kardināli uzlabojās.
Lai noteiktu, kāds ir normāls asinsspiediens bērnam, tiek pielietotas īpašas skalas, kur tiek ņemts vērā bērna vecums, augums un dzimums. Bērniem līdz pubertātei asinsspiediens vienmēr būs zemāks nekā pieaugušajiem.
Sekojot spiedienam, varam konstatēt, piemēram, ģenētiski noteiktu primāru arteriālu hipertensiju kā diagnozi. Diemžēl tā jau kādu laiku vairs nav tikai vecu cilvēku slimība, bet parādās jau pusaudžu vecumā un iet roku rokā ar virssvaru, ar mazkustību un smēķēšanu, bet tā var būt arī kā izolēta, tīri ģenētiska saslimšana. Mums nevajadzētu sagaidīt brīdi, kad varam uzstādīt diagnozi. Ja mēs redzam šo tendenci, ka skaitļa robeža tuvojas hipertensijai, ir jādara visi pasākumi, lai to apturētu, aizkavētu ar paradumu maiņu.
Ekspertu panelis jau 2001. gadā ir pieņēmis vadlīnijas par holesterīna kontroli bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem, bet ģimenes hiperholesterinēmijas gadījumā – jau 7 gados. Katrā apskates reizē bērnam ir jāmēra pulss. Ja bērnam ir pastiprināta fiziskā slodze, ir vajadzīga gan kardiogramma, gan ehokardiogrāfija, lai mēs būtu pilnīgi droši, ka nav kāda strukturāla sirds patoloģija, sirds muskuļu saslimšana jeb kardiomiopātija, pie kurām izmaiņas kardiogrammā parādīsies ļoti novēloti.
Kā atbildība ir nozīmēt šos izmeklējumus aktīvi sportojošiem bērniem?
Tas būtu ģimenes ārsta kompetencē. Ja vecāki plāno bērnam fiziskās aktivitātes vairāk nekā sporta nodarbības skolā, pārbaudes kā kardiogramma reizi gadā un ehokardiogrāfija reizi trijos gados ir rekomendējamas. Apsveicami, ka par bērnu sirds veselību pastiprināti rūpējas arī daudzi sporta klubi un sporta skolas, sūtot uz profilaktiskajām pārbaudēm, bet diemžēl ne visi.
Runājot par tiem bērniem, kuriem ir pastiprināta fiziskā slodze, sportistiem un dejotājiem, ir vēl viena ļoti būtiska lieta, ko es vēlos uzsvērt. Lai arī visu iepriekšminēto pārbaužu rezultātā bērns ir atzīts par veselu, nekādā gadījumā nav ieteicams sportot slimojot – pie augstas temperatūras, vīrusu saslimšanas. Pēdējos gados mums ir pacienti ar akūtu miokardītu, un mēs atrodam kopsakarības starp fizisko aktivitāti un vīrusa saslimšanu, kad pirms svarīgiem turnīriem vai koncertiem bērniem tiek pazemināta temperatūra ar ibuprofēnu. Protams, vienai daļai bērnu nekas arī var nenotikt, bet viena daļa pēc nedēļas sāks sūdzēties par nespēku un sirdsklauvēm. Akūta miokardīta gadījumā ir sešu nedēļu gultas režīms, pēc tam sešus mēnešus nekāda fiziska slodze. Jautājums, vai tas ir to vērts? Saslimšanas gadījumā ir pilnībā jāizveseļojas, un tikai tad jāatsāk fiziska slodze!
Kas ir raksturīgākās pazīmes, ko pats vecāks var konstatēt sirds slimību gadījumā?
Tas ir ļoti grūti izdarāms. Mums reizēm nodaļā nonāk ļoti novēloti diagnosticēti pacienti gan ar sirds muskuļu saslimšanām, gan ar sirdskaitēm. Kad bērnam vaicājam par sūdzībām, vienmēr ir noliedzoša atbilde, jo bērns nezina, kā būtu jājūtas. Arī vecākiem to pamanīt ir grūti, īpaši pusaudžu vecumā, kad mainās temperaments un viņi paliek mazāk fiziski aktīvi, bet kāds varbūt tieši tāpēc, ka slikti jūtas. Bērnu kardioloģijā tas ir milzīgs gandarījums, kad bērns tiek izārstēts un, atbraucot uz kontroli, saka, ka nu var izdarīt visu to, ko nekad iepriekš nav varējis, un nav zinājis, ka ir tik viegli elpot.
Kas ir vecāku biežāk pieļautās kļūdas, ko Jūs kā ārste redzat ikdienā, runājot par bērnu sirds veselības profilaksi?
Ir ļoti svarīgi, lai pirms bērniņa piedzimšanas, abi vecāki būtu veseli. Ir plaši pētījumi par to, kā grūtniecības laikā var tikt ietekmēti sirds asinsvadi, kā dēļ bērnam var būt agrīna sirds koronārā slimība. Tāpat, piemēram, mikoplazmas infekcija iespaido gan placentāro asinsriti, arī priekšlaicīgi dzimušajiem bērniņiem bieži vajadzīgas dažādas iejaukšanās.
Ļoti svarīgi, kā jaundzimušais tiek barots. Sievietei ir jābūt pilnīgi pārliecinātai, ka viņa savu bērniņu baros tikai ar savu pienu, jo sveša olbaltuma agrīna ieviešana, mākslīgā barošana izmaina endotēliju. Vēlāk, gada vecumā, kad bērns jau sēž pie kopgalda un apgūst ēšanas kultūru, viņš redz, ko un kā ēd vecāki. Ir absurdi teikt, ka bērns aizgāja uz skolu un tur viņu sabojāja ar čipsu pieejamību. Tās ir muļķības. Ja būsiet mājās bērnu pareizi iemācījuši ēst un kādreiz kāds čipsis tiks apēsts, nekāds ļaunums no tā nebūs. Nevar pusaudža vecumā bērnam pēkšņi pieprasīt – tagad sāc ēst pareizi, jo tev ir paaugstināts asinsspiediens un virssvars. Tas ir absurdi. Katrā ziņā to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā tad, ja šie ēšanas paradumi ir pareizi jau no dzimšanas. Tas pats attiecas arī uz fiziskajām aktivitātēm. Lai nodrošinātu bērna kustības stundu dienā, nav obligāti jāiet uz dārgiem pulciņiem, var doties kopīgā pastaigā, skriet, braukt ar velosipēdu utt.
Pie konkrētām indikācijām – paaugstināts asinsspiediens vai virssvars bērnam – dzīvesveids un ikdienas paradumi ir jāmaina visai ģimenei, uzsākot pareizu ēšanu un regulāras fiziskās aktivitātes. Diemžēl vecāki bieži iet to vieglāko pretestības ceļu, aizbildinoties, ka bērns nevēlas vai pašiem ir sarežģīti kaut ko mainīt. Paaugstināta asinsspiediena gadījumā netiek izrakstītas zāles, bet gan pirmos sešus mēnešus ir jāizmaina dienas ritms, ēšanas un fizisko aktivitāšu ieradumi. Ir jābūt ļoti stingrai disciplīnai, atbalstam no vecākiem. Ir apsveicami, ka no valdības puses tiek veikti pasākumi, lai ierobežotu smēķēšanu, enerģijas dzērienu patēriņu bērnu un pusaudžu vidū, izskaustu neveselīgu pārtiku skolās, bet mums ir jāsaprot, ka pamatus veselīgam dzīvesveidam ieliek ģimenē, un par to ir daudz jārunā arī skolā, veselības mācības stundās. Es pati savā ikdienas praksē esmu saskārusies ar to, ka uz bērniem vislabāko iespaidu atstāj pašu iesaiste, atklājumi, piemēram, skolas projektu nedēļas ietvaros.
