Vai oriģinālie medikamenti atšķiras no ģenēriskajiem? Kāpēc ārsti dažkārt iesaka tomēr oriģinālos medikamentus, kamēr medijos tiek runāts par to, ka pacienti pārmaksā par zālēm un ka lētie ģenēriskie medikamenti ir tikpat labi un efektīvi?

Medikamentu radīšana ir ārkārtīgi dārgs un riskants process, un tāpēc visas farmaceitiskās kompānijas aizstāv savus izgudrojumus ar patentiem. Patents ir spēkā 18–20 gadus. Zāļu izstrādes process ietver zāļu vielas meklējumus, drošības pārbaudes, iedarbības pārbaudes uz dzīvniekiem, pēc tam – 3 medicīnisko pētījumu fāzes cilvēkiem, šim procesam vajadzīgi daudzi gadi. Kad oriģinālo zāļu patenta laiks beidzies, firmas, kas ražo ģenēriskos medikamentus, piedāvā savu medikamentu, kas gandrīz neatšķiras no oriģināla, un visi dokumenti, lai reģistrētu šīs zāles, ir kārtībā.

Ģenēriķa līdzība oriģinālam nav simtprocentīga, jo neviens atdarinātājs gluži precīzi nezina oriģinālo zāļu ražošanas procesu. Līdz ar to, ražojot pēc kādas citas shēmas, rodas atšķirīgi piemaisījumi, un sanāk, ka oriģinālajam medikamentam ir cits piemaisījuma profils (ķīmiskie savienojumi, kas rodas, iegūstot zāļu vielu), bet kopijām – cits. Oriģināls ir klīniski (uz cilvēkiem) pētīts medikaments 5 un pat vairāk gadus. Ģenēriķa ražotājs atsaucas uz šiem pētījumiem, lai arī proporcijas un iedarbība var būt atšķirīga.

Katram medikamentam ir noteikts mērķis, un tādēļ ļoti svarīga īpašība ir biopieejamība – cik labi darbīgā viela nokļūst organismā vajadzīgajā vietā, lai izraisītu zāļu efektu. Biopieejamība ir vēl viena īpašība, ar ko oriģināls var būt labāks par kopiju, salīdzinot, cik procentu uzsūcas organismā, cik ātrā laikā un kā izvadās. Ģenēriķa tablete var būt, piemēram, sapresēta cietāka nekā oriģinālā, un arī tam ir nozīme.

Oriģinālie medikamenti ir izstrādāti un testēti absolūti korekti, nepieļaujot nekādu datu interpretāciju, daudzu gadu garumā vērojot pacientus un redzot, kā zāles darbojas, kāds ir efekts un rezultāts. Tas preparātu padara drošāku, un ir pārliecība, ka nopietnu blakusefektu nebūs, vai arī blakusefekti var būt nespecifiski. Pētījumos smalki tiek uzskaitīta katra nianse. Piemēram, ja pacientam, lietojot zāles pret hipertensiju, parādās iesnas, tās ir jāfiksē un jādod vērtējums, vai tas varētu būt saistīts ar pētāmajām zālēm. Tātad – medikamenta dārgā cena ietver arī faktu, ka tas ir smalki izpētīts un drošs.

Ģenēriķis šādu drošības pakāpi nevar īsti garantēt, un ar šo zāļu blakusefektiem mediķi saskaras ik dienu. Piemēram, pacientam, kurš ir lietojis oriģinālo preparātu holesterīna pazemināšanai un sasniedzis ideālu analīzes rādītāju (1,8 milimoli litrā), tiek konstatēts holesterīna rādītājs 3,6. Izrādās, pēdējo 3 mēnešu laikā šī cilvēka dzīvesveids un ēšanas paradumi nav mainījušies, taču zāles gan ir lietotas citas, nedaudz lētākas.

Protams, ne visi ģenēriķi ir vienlīdz peļami. Ja, lietojot aizvietotāju, asinsspiediens turas normā vai holesterīna līmenis ir atbilstošs, pacients jūtas labi un nav nekādu blakusparādību, tad to var lietot. Bieži vien nopirkt visas nepieciešamās zālēs par tādām cenām, kā tās maksā, ir neiespējami, un ir jāizvēlas, kā labāk – lietot vismaz kaut ko vai nelietot neko. Tad vienīgais rādītājs ir zāļu efektivitāte, ko var apliecināt kāds marķieris, piemēram, analīžu rezultāti. Ja zāles palīdz – brīnišķīgi, ja ne – ārstam būtu jāpaskaidro, kāpēc nepieciešams nomainīt esošo preparātu pret citām zālēm, kas var būt tādā pašā cenā vai dārgākas, palīdzot saprast un dodot izvēles iespēju. Šobrīd kardioloģiskajiem pacientiem, kas uzsāk zāļu lietošanu, vispirms tiek kompensēti lētākie medikamenti. Un iznāk tāda nelāga mēģinājumu un kļūdu metode: ja lētās zāles derēs, tad labi, ja ne – mēģināsim citas!

Tāpēc liela nozīme ir sarunai ar ārstu, kurš noteikti visu izskaidros un ieteiks tieši to, kas attiecīgā pacienta gadījumā ir piemērotākais.

Kardioloģija un zinātne – kombinētie medikamenti

Politablete jeb kombinētie medikamenti ir mūsdienu medikamentu ražošanas tendence, lai veicinātu pacientu līdzestību un padarītu ārstēšanos ērtāku. Kombinētie medikamenti paaugstina pacienta līdzestību, jo tos, atšķirībā no parastajām tabletēm, nav nepieciešams lietot vai­rākas reizes dienā – pietiek ar vienu tableti. Turklāt nereti kombinētie medikamenti ir lētāki vai izmaksā tikpat, cik lietojot vairākus medikamentus, kas sniedz tādu pašu efektu.

Būtiski, ka fiksēto devu kombinācijas ir radītas, apvienojot vairākus medikamentus un to aktīvās vielas tā, lai zāles cita citu papildina. Tāpēc var iztikt ar mazākām devām, līdz ar to samazinot blakusefektus, tajā pašā laikā saglabājot tādu pašu ārstēšanas efektivitāti, kā lietojot 2 vai 3 atsevišķas tabletes. No psiholoģiskā viedokļa pacientam ir daudz patīkamāk un ērtāk 1 vienu tableti, taču rūpīgi jāatceras katru dienu šo tableti iedzert, jo, ja aizmirstas, sanāk, ka uzreiz nav iedzertas vairākas zāles.

Šobrīd kardioloģijā ir pieejamas double jeb divkāršas un triple jeb trīskāršas kombinācijas medikamenti, kas pieejami, piemēram, hipertensijas ārstēšanā. Kā zināms, hipertensija mūsu valstī ir plaši izplatīta saslimšana, kuras ārstēšanā tradicionāli izmanto 2 un vairākus medikamentus. Tāpat zinātnieki joprojām strādā pie cerību pilnās politabletes primārai profilaksei, meklējot ideālo sastāvu, ko apvienot, lai tā varētu palīdzēt, piemēram, tieši vīriešiem virs 50 gadiem.